Krēslas stundā Risako, ietīta garā halātā, klusi dejo. Gaisā virmo melanholija par dienas beigām, un pēkšņi rodas vēlme maigi piekļauties kādam. Iestājošās tumsas klusumā viņa maigi aicina: „Sāk krēsloties, vai neaiziesim mājās?”

Risako atvelk rāvējslēdzēju pie krūtīm, ļaujot ieskatīties viņas melnajā krūšturī. Viņa kāpj pa kāpnēm un skatās uz tevi no augšas. Viņa nedaudz sasver gurnus, miniskirtes apakšmalu atstājot tādu, kāda tā ir, un izceļot savas nevainīgās aprises tavā virzienā. Tu aiztur elpu, atrodoties uz asas robežas starp redzēšanu un neredzēšanu.

Risako, tērpusies bez piedurknēm un stiletto papēžos, sēž uz krēsla malas un vilinoši vērpjas. Viņas apakšdaļu klāj augsti izgriezts T-veida peldkostīms, kas dāsni atklāj gan priekšpusi, gan aizmuguri. Kad caur baldahīnu ielūkojas gultā, viņas sēžamvieta un augšstilbi veido maigu līkumu, kas ar savu valdzinājumu nomoka skatītāju.

Risako, tērpusies baltā bikini un īsās šortos, dārzā ar tevi sarunājas ar bezrūpīgu nevainību. Kad viņa izliec savu krūtaino krūšu daļu, vienlaikus parādās arī viņas ribas smalkās līnijas. Tev patīk kontūras, kas izceļas uz viņas caurspīdīgās ādas. Tavas acis piesaista robeža starp šo pilnību un smalkumu.

Jūras viļņu troksnī Risako kaut ko murmina, skatoties uz horizonta pusi, bet vārdus aiznes vējš. Drīz vien saule sāk slīdēt uz leju, un viņas skaistā figūra iekrāsojas saulrieta krāsās, mirdzot spožumā. Varbūt viņa ir lūgusi rietošajai saulei tevi skaisti atklāt.

Risako stāv verandā, tērpusies spīdīgos sarkanos mikrošortos. Viņa izrāda savas krāšņās, labi izteiktās līknes no vidukļa līdz gurniem — īsta „Coca-Cola” pudeles silueta līnija. Dzirdamas cikāžu skaņas. „Šodien ņemsim to viegli,” viņa saka mīlīgi.

Risako atver aizkaru ar saucienu „Hei, hei”, vilinot jūs iekšā teltī. Viņa, tērpusies bezšuvju apģērbā, nostājas četrrāpus. Viņa saspiež rokas kopā, un viņas bagātīgās, krāšņās krūtis izlaužas ārā. Viņa ir mazā vilinātāja, kas bezkaunīgi izmanto savas apdāvinātās proporcijas.

Kalnu takā gar strautu, tikai jūs divi vieni ar Risako. Uz pamestā ceļa skan tikai kukaiņu čirpēšana. Viņa ir atbrīvotāka nekā parasti, kaut kā neaizsargāta, maigi noliecoties tuvāk tev. Attālums — gandrīz pieskaroties, bet tomēr ne gluži — lēnām samazinās. Tu esi pārsteigts, saprotot, ka viņai ir arī šāda puse.

Viengabala apakšveļas komplekts izceļ viņas graciozās aprises. Uz gultas Risako pārslīd ar savu spīdīgo līkumu, kas stiepjas no apaļajām sēžamvietas izliekumiem līdz stiletto papēžu galiem, pa zīdaini gludajiem palagiem. Tu skaties uz viņas figūru, it kā apbrīnotu mākslas darbu.

Risako, tērpusies miniskirtā un apģērbā, kas atklāj vidukli, nokāpj pa akmens pakāpieniem un nonāk pie strauta. Apkārt nav neviena cita. „Nu, vai es neesmu mīlīga?” viņa smaidoši saka, novilkdama svārkus un iemērkdama kājas čalojošajā strautā. Aukstā ūdens sajūta maigi izplatās pa viņas ādu.

Straumes čalošana patīkami atbalsojas. Viņa valkā ekscentriska dizaina peldkostīmu, kas atklāj viņas krūšu apakšdaļas. Acis nevar novērsties no viņas apaļajām, baltām sēžamvietām. Viņa lēnām iegremdējas upē. Ietīta ūdens plīvurā, viņa nodod savu ķermeni straumes varā un maigi šūpojas.

Viņa parādās starp ciedru kokiem. Tubveida kleita, kas atklāj viņas krūtis un izceļ atslēgas kaulus, izstaro valdzinošu gaisotni. Risako guļ uz kritušas baļķa, ļaujoties saules gaismas plankumiem, kas filtrējas caur zariem. Tu tagad stāvi uz robežas starp fantāziju un realitāti.

Risako dušojas vannas istabā, samitrinot savu naktskreklu. Dušas strūkla, ko viņa vērš uz savām bagātīgajām krūtīm, veido upi viņas dekoltē, un straujā ūdens straume vēl vairāk pastiprina viņas valdzinājumu. Viņa atbalsta savu balto dibenu uz vannas malas, liekot tam lēkāt kā gumijas bumbiņai. Tavas maņas lēkā līdzi.

„Kā būtu, ja Kurumi Miyajima ikdienā atrastos tieši blakus tev?” No šīs vienkāršās idejas radītā digitālā fotogrāmata ļauj tev viņai pietuvoties tuvāk nekā jebkad agrāk. Sirsnīgs, pieejams mirklis, kas pamanīts mākslas preču veikalā. Kautrīgs smaids mākslas klasē. Kluss, neuzmanīgs mirklis virtuvē. Viņas rotaļīgais prieks dārzā saulrieta laikā. Šajās dažādajās vidēs kamera neuzņem gravīru zvaigzni Kurumi Miyajima, bet gan Kurumi Miyajima tādu, it kā viņa būtu daļa no tavas ikdienas dzīves. Viņas valdzinošās acis un nepretojamais smaids joprojām ir tikpat burvīgi kā vienmēr, taču katrs lappuses pagrieziens atklāj jaunu viņas pusi — sākot no dabiskas, nefiltrētas mirkļa atmosfēras līdz negaidīti nobriedušām izpausmēm, kas liek sirdij apstāties. Katra fotogrāfija iemūžina kādu citu viņas šarma aspektu, dabiski ievelkot jūs arvien dziļāk viņas pasaulē. Kā saka pati Kurumi: „Man šķiet, ka šī ir visdabiskākā fotosesija, kādā es jebkad esmu piedalījusies.” Šī fotogrāmata ir piepildīta ar Kurumi Miyajimas atbrīvoto, autentisko šarmu, tieši tādu, kāda viņa ir. Katru reizi, kad viņu redzi, gribas redzēt atkal. Šī ir grāmata, kas iemūžina Kurumi tādu, kāda viņa ir šodien, visā savā neatsistamajā pievilcībā.

Tsumugi, bezpalīdzīgi tērpusies savā pārāk lielajā kapuces jakā, atrodas istabā. Jūs rotaļīgi cīnāties uz gultas, un pēkšņi jūsu sejas tuvinās. Jūsu skatieni saplūst, un laiks apstājas. Šis niecīgais attālums starp jums saspiež sirdi dziļi krūtīs.

Tsumugi staigā pa kaut kādā ziņā nostalģisku šauru ieliņu pilsētā ar zvejnieku ostu. Viņas garā svārki plīvo vējā. Saules gaismā viņas I-kausa krūtis kļūst dzīvīgas. Pāri pūš svaigs vējš, kas nes jūras smaržu, liekot viņas matiem maigi plīvot. Saldais, ilgstošais aromāts peld pāri un maigi pieskaras man.